“Gaismas pils” ir a cappella oriģināldziesma jauktajam korim, kuru komponējis Jāzeps Vītols ar latviešu dzejnieka Ausekļa vārdiem.
Iekļauta Latvijas kultūras kanonā un kļuvusi par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku simbolu. Šīs dziesmas vēstījums aicina noticēt apsolījumam par gaismas atnākšanu un labā nostiprināšanos.
XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā dziesmu “Gaismas pils” diriģēs Romāns Vanags un to izpildīs vidusskolu jauktie kori bez instrumentālā pavadījuma.
🎵 Mūzika: Jāzeps Vītols
✍️ Vārdi: Auseklis
📅 Sarakstīšanas gads: 1899
🎤 Pirmatskaņojums: 1899. gada 22. augustā Rīgas Latviešu biedrības zālē
👨🎤 Virsdiriģents: Romāns Vanags
👩🎤👨🎤 Izpilda: vidusskolu jauktie kori
Dzejoļa “Gaismas pils” pamatā ir teiksma par ezerā nogrimušu pili, kas pacelsies tikai tad, kad
kāds uzminēs tās vārdu. Šī pils simbolizē latviešu tautas vērtības, zināšanas, brīvību. Papildus
tam dzejolī arī attēloti Latvijas vēstures posmi, cildot senos laikus, pieminot nebrīvē pavadītos
gadus un ar cerību skatoties nākotnē.
Kurzemīte, Dievzemīte,
brīvas tautas auklētāj’!
Kur palika sirmie dievi,
brīvie tautas dēliņi?
Tie līgoja vecos laikos
Gaismas kalna galotnē.
Visapkārt egļu meži,
vidū gaiša tautas pils.
Asiņainas dienas ausa
Tēvu zemes ielejā,
vergu valgā tauta nāca,
nāvē krita varoņi.
Ātri grima, ātri zuda
Gaismas kalna staltā pils.
Tur guļ mūsu tēvu dievi,
tautas gara greznumi.
Sirmajami ozolami
pēdīgajo ziedu dod:
tas slēpj svētu piles vārdu
dziļās siržu rētiņās.
Ja kas vārdu uzminētu,
augšām celtos vecā pils.
Tālu laistu tautas slavu,
gaismas starus margodam’!
Tautas dēli uzminēja
sen aizmirstu svētumu:
Gaismu sauca, Gaisma ausa!
Augšām ceļas Gaismas pils!
Dzejoļa “Gaismas pils” pamatā ir teiksma par ezerā nogrimušu pili, kas pacelsies tikai tad, kad
kāds uzminēs tās vārdu. Šī pils simbolizē latviešu tautas vērtības, zināšanas, brīvību. Papildus
tam dzejolī arī attēloti Latvijas vēstures posmi, cildot senos laikus, pieminot nebrīvē pavadītos
gadus un ar cerību skatoties nākotnē.
Kurzemīte, Dievzemīte,
brīvas tautas auklētāj’!
Kur palika sirmie dievi,
brīvie tautas dēliņi?
Tie līgoja vecos laikos
Gaismas kalna galotnē.
Visapkārt egļu meži,
vidū gaiša tautas pils.
Asiņainas dienas ausa
Tēvu zemes ielejā,
vergu valgā tauta nāca,
nāvē krita varoņi.
Ātri grima, ātri zuda
Gaismas kalna staltā pils.
Tur guļ mūsu tēvu dievi,
tautas gara greznumi.
Sirmajami ozolami
pēdīgajo ziedu dod:
tas slēpj svētu piles vārdu
dziļās siržu rētiņās.
Ja kas vārdu uzminētu,
augšām celtos vecā pils.
Tālu laistu tautas slavu,
gaismas starus margodam’!
Tautas dēli uzminēja
sen aizmirstu svētumu:
Gaismu sauca, Gaisma ausa!
Augšām ceļas Gaismas pils!
